Mūsdienu psiholoģijā ir pieņemts izprast “apziņu” kā tādu objektīvas realitātes atspoguļošanas veidu cilvēka psihē, kurā cilvēces sociāli vēsturiskās prakses pieredze kalpo kā savienojoša, mediēta saite.
Instrukcijas
1. solis
Apziņa ir augstākā psihes forma, un, pēc Karla Marksa domām, "sociāli vēsturisko apstākļu rezultāts cilvēka veidošanai darba aktivitātēs, pastāvīgi sazinoties ar citiem cilvēkiem", t.i. "Sabiedriskais produkts".
2. solis
Apziņas esamības veids, kā redzams no vārda nozīmes, ir zināšanas, kuru sastāvdaļas ir tādi izziņas procesi kā:
- sensācija;
- uztvere;
- atmiņa;
- iztēle;
- domāšana.
3. solis
Vēl viena apziņas sastāvdaļa ir pašapziņa, spēja atšķirt subjektu un objektu. Sevis izzināšana, kas raksturīga tikai cilvēkam, pieder tai pašai kategorijai.
4. solis
Apziņa, pēc Karla Marksa domām, nav iespējama, neapzinoties jebkuras darbības mērķus, un mērķu noteikšanas darbību neiespējamība, šķiet, ir apziņas pārkāpums.
5. solis
Pēdējā apziņas sastāvdaļa tiek uzskatīta par cilvēka emocijām, kas izpaužas gan sociālo, gan starppersonu attiecību novērtēšanā. Tādējādi emocionālās sfēras traucējumi (naids pret iepriekš mīlētu cilvēku) var kalpot par apziņas traucējumu rādītāju.
6. solis
Citas skolas piedāvā savus apziņas kategorijas jēdzienus, saplūstot apziņas kā realitātes atspoguļošanas procesa uztveres orgānu un tā sastāvdaļu (sajūtu, reprezentāciju un sajūtu) īstenošanas procesā appercepcijas līmenī, atšķiras vēl tālāk:
- strukturālisti - apziņas būtību izsecina no pašas apziņas, mēģinot izcelt pamatelementus, bet saskaras ar apziņas nesēja sākotnējās pozīcijas problēmu jau definīcijas līmenī;
- funkcionālisti - mēģināja apziņu uzskatīt par organisma bioloģisko funkciju un nonāca pie secinājuma par neesamību, apziņas "fikciju" (W. James);
- Geštalta psihodoloģija - apziņu uzskata par sarežģītu pārvērtību rezultātu saskaņā ar Geštalta likumiem, bet nevar izskaidrot apziņas patstāvīgo darbību (K. Levins);
- aktivitātes pieeja - neatdala apziņu un darbību, jo nevar atdalīt rezultātus (prasmes, stāvokļus utt.) no priekšnoteikumiem (mērķiem, motīviem);
- psihoanalīze - apziņu uzskata par bezsamaņas produktu, izspiežot konfliktējošos elementus apziņas laukā;
- humānistiskā psiholoģija - nevarēja radīt sakarīgu apziņas jēdzienu (“Apziņa ir tāda, kāda tā nav, un nav tāda, kāda tā ir” - J.-P. Sartre);
- kognitīvā psiholoģija - apziņu uzskata par daļu no kognitīvā procesa loģikas, neiekļaujot šo kategoriju īpašās kognitīvo procesu shēmās;
- kultūrvēsturiskā psiholoģija - apziņu definē kā galveno sevis apguves nosacījumu un līdzekli, domājot un ietekmējot par cilvēka apziņas sastāvdaļām (L. S. Vigotsky).
