Personas bioloģiskā suga ir definēta kā Homo sapiens - Homo sapiens. Šī definīcija nozīmē katras personas spēju domāt un apzināties. Bet šī spēja lielā mērā ir atkarīga no cilvēka vecuma.
Ezoteriķi, psihologi un filozofi, kuri bieži vien nepiekrīt viens otram, ir nonākuši pie vispārēja viedokļa, ka cilvēka dzīves ciklu, kas vidēji ir 70 gadi, var sadalīt divos galvenajos posmos un katru no šiem posmiem pieci cikli, no kuriem katrs ilgst 7 gadus. Pirmais posms ir vecums no 0 līdz 35 gadiem, tas tiek uzskatīts par augošu saskaņā ar personas fizisko stāvokli. Tas ir jaunības posms, kurā pamazām atklājas cilvēka fiziskās un garīgās spējas, viņa dzīves potenciāls.
Šajā periodā cilvēka apziņa tiek virzīta uz āru, un uzdevumi, kurus viņš pats sev izvirza, pirmkārt, ir saistīti ar viņa sociālajām funkcijām. Cilvēka galvenie mērķi šajā apziņas attīstības periodā ir: izglītība, ģimenes izveidošana, laba darba atrašana, karjeras veidošana, sociālā statusa iegūšana un materiālās labklājības nodrošināšana. Lai sasniegtu šos mērķus, ir jāpieliek daudz pūļu, tādēļ šajā periodā cilvēka apziņa ir diezgan virspusēja, tai nav dziļas un spēcīgas iekšējas pārdomāšanas. Līdz 35 gadu vecumam cilvēks galvenokārt uzkrāj zināšanas, iegūst dzīves pieredzi, taču līdz šim tās uztver kā pašsaprotamas, vēl nesistematizējot un izvairoties no dziļas analīzes.
Pēc 35 gadiem un līdz pat 70 gadiem, ja par kritēriju ņemam fizisko stāvokli, sākas lejupejošais posms. Bet tiem cilvēkiem, kuri zina, kā attīstīt savas domāšanas spējas, šis ir pašapziņas, reālo dzīves vērtību noteikšanas un attieksmes pret apkārt notiekošo laiks. Ārēji cilvēks kļūst ne tik enerģisks, jauneklīga dedzība un uztraukums viņā kļūst arvien mazāks, bet domājošam cilvēkam tas nav vecumdienu sākums, bet gan gudrības ienākšana. Dzīve dod cilvēkam iespēju virzīt savu enerģiju iekšējai attīstībai un pārdomām. Šis ir laiks, lai no jauna atklātu pasauli, skatoties uz to ar jaunu izskatu, lai redzētu kaut ko tādu, ko iepriekš nepamanījāt vai nesapratāt.
Otrā posma sākums parasti ir saistīts ar tā saukto “pusmūža krīzi”. Daudziem šāda krīze kļūst par iespēju novērtēt un saprast daudzu materiālo un garīgo lietu patieso, patieso vērtību. Šī krīze dod impulsu iekšējai atdzimšanai un pārdomām. Šajā periodā notiek liels iekšējs cilvēka apziņas darbs, kura mērķis ir noteikt tā vietu apkārtējā pasaulē un pārskatīt attieksmi pret to, lai atklātu tās iekšējos potenciālus. Šis ir periods, kad cilvēks var gūt patiesu baudu, apzinoties savu atdzimšanu un spējot novērtēt nemateriālo, kas patiešām ir svarīgs.
