Iespējams, gandrīz katrs cilvēks ir ticis pie apgalvojuma, ka iepriekš bija labāk un "kurp virzās šī pasaule". Varbūt mēs paši esam līdzīgu uzskatu nesēji. Neskatoties uz to, objektīvi šķiet dīvaini, ka katrs nākamais vēsturiskais periods kļūst arvien sliktāks. Varbūt tas ir uztveres stereotips?
Patiešām, katru reizi, kad dzirdat par kaut ko, kas agrāk bija labāks, rodas neliels apmulsums. Kopējā liktenī mēs esam pārdzīvojuši daudzas kritiskas un pat traģiskas situācijas. Pēdējo 100 gadu laikā ir notikušas revolūcijas, kolektivizācija, represijas un kari, un tas ir daudz objektīvāk sarežģītāk un sliktāk nekā pašreizējais laiks, kas arī savā veidā ir grūti.
Pārsteidzoši, ka šādi teicieni tika izmantoti gan pirms 50, gan 100 gadiem un, acīmredzot, visā cilvēka eksistences periodā. Tāpēc pasliktinās nevis pasaule, bet nez kāpēc cilvēki laiku uztver savā veidā, subjektīvi. Kādi varētu būt šīs uztveres cēloņi?
Parasti tie, kas var salīdzināt dažādus laikus, saka, ka dzīve iepriekš bija labāka, tas nozīmē, ka cilvēki vairs nav jauni, vismaz nobrieduši vai pat veci. Ja ņemam vērā viņu personīgo vēsturi, kļūst skaidrs, ka viņu jaunība iekrita periodā, kuru viņi uzskata par labāko, jo jaunība vienmēr ir cerība, spēka un ticības pārpalikums dzīvē. Varbūt viņu uztvere, kas iepriekš bija labāka, ir saistīta tieši ar tā laika personisko uztveri, kas sakrita ar plaukstošāku periodu viņu personiskajā vēsturē. Pašreizējais laiks, kas, pēc viņu vārdiem, “ir daudz sliktāks nekā iepriekš”, vienkārši iekrita tajā dzīves periodā, kad bija uzkrājušās vilšanās un problēmas, un attiecīgi daudz kas subjektīvi tiek uztverts melnos toņos.
Lai kāds būtu laiks, tam ir savas attīstības iespējas, kā arī grūtības. Cilvēks jaunībā var vienkārši labāk pielāgoties un iekļauties savā laikā, ko pēc tam viņš uzskata par labāko. Jautājumus ir vieglāk atrisināt, vairāk virzīt, un daudzas grūtības, kuras tagad saprot kā problēmas, jaunībā tika uztvertas kā izaicinājums.
Jāatzīmē arī vēl viens faktors. Cilvēku veido kultūra, kas viņu ieskauj bērnībā un, mazākā mērā, arī jaunībā. Tā ir mentalitāte, vērtības, ideāli, attiecību īpatnības, komunikācijas specifika starp cilvēkiem un daudz kas no tā, kas raksturīgs tieši šim laikam. Visas šīs pazīmes viņam kļūst pazīstamas un it kā ļoti dziļi iespiestas.
Bet ko darīt, ja pienāk vēl viens laiks, kad normas un vērtības krasi mainās? Šajā gadījumā persona var justies nevajadzīga vai “nevietā”. Šī nav viņa pasaule, ne viņa kultūra, viņš jūtas kā svešinieks starp tiem, kas tikai sāk alkatīgi absorbēt jauno laiku. Ir acīmredzams, ka tajā pašā laikā viņš izjūt pagājušo laika periodu kā kaut ko pazīstamāku un sāk krist nostalģijā pēc “labiem laikiem”.
Katra jaunā paaudze dzīvo nedaudz jaunā pasaulē, salīdzinot ar iepriekšējo. Pietiek izjust atšķirību paaudzes dzīves uztverē pirms un pēc perestroikas. Kā mainījušās dziesmas, filmas, grāmatas, mode?
Turklāt dzīves uztveri un savu vietu tajā ietekmē arī veselības stāvoklis, kas gadu gaitā pasliktinās un tāpēc pats dod savu negatīvo ieguldījumu.
Nostalģija pēc pagātnes var rasties arī vecuma krīzes rezultātā, no kuras pārejas ir atkarīga turpmākā sevis un apkārtējās pasaules uztvere.
Tādējādi šajā izdevumā galvenais faktors ir realitātes uztveres subjektivitāte, nevis mūsu pasaules stāvokļa reālā pasliktināšanās.
