Bērnībā mums visu laiku teica: "Vai jums nav kauna?" Kopš tā laika mēs zinām, kas ir kauns. Mums ir kauns par nepareizi izrunāto vārdu, kauns par to, ka mēs kaut ko nezinām, kauns izteikt savas vēlmes, kauns jautāt, kauns pateikt nē. Būtībā mēs dzīvojam savā kaunā. Bet nez kāpēc mums tiek pārmests, ka mums nav ne kauna, ne sirdsapziņas.
Kauns ir neērtības vai vainas sajūta, kas rodas, kaut ko darot. Patiesībā vainas apziņa ir kauna izjūta. Jums nav jākaunas un sevi jāpārmet. Pirmkārt, tāpēc, ka kauns nogalina pašapziņu; otrkārt, tas traucē pilnībā dzīvot un justies, un pats galvenais - attīstīties.
Mēs vēlamies vienu, bet mums ir jādara cita, lai vairs nepiedzīvotu šo nepatīkamo kauna sajūtu. Bērni izturas daudz dabiskāk nekā pieaugušie, jo viņi vēl nezina, kas ir kauns.
Pēc ekspertu domām, kauna sajūta ilgst tikai dažas sekundes. Bet sekas var būt diezgan ilgtermiņa. Dažreiz traumas dzīvē var būt dziļas un mulsinošas. Traumas ir īpaši smagas, ja sabiedrībā viņiem ir kauns.
Ja jau esat pieļāvis kļūdu, kas jūs vajā, jūs varat labot situāciju, piedodot sev. Ja viņi mēģina kaunināt jūs publiski, piemēram, par skaļu sarunu pa tālruni, jūs varat pieņemt šo kļūdu un izlabot sevi. Korekcija palīdz apkarot vainas apziņu, jo jūs pārliecināt sevi, ka esat sevi izlabojis un vairs nav nekā, par ko būtu jākaunas.
Nevajag kaunēties par izskatu: pilnība, vasaras raibumi, augums. Tomēr dažreiz nav iespējams pieņemt sevi tādu, kāds esi. Tas viss liek domāt, ka mēs vienkārši nezinām, kā pieņemt realitāti un meklēt tajā pozitīvas iezīmes. Un, ja jūs tā domājat, tad kāpēc mēs vispār dzīvojam, ja mums kaut kas visu laiku nepatīk un mums ir kauns. Varbūt jums vienkārši vajadzētu pāriet uz citām svarīgām emocijām. Piemēram, padomājiet, ar ko mēs varam lepoties. Kauna sajūta būtu jāaizstāj ar lepnuma un pašpārliecinātības sajūtu, tad būs vieglāk dzīvot.
