Cilvēks ir dzimis, lai būtu laimīgs, iegūstot spēku harmonijā ar apkārtējo pasauli. Dažreiz mūs pārprot, viņi mums smīn, pamatīgi nodod. Kur rast spēku atrast sevi no jauna, lai mīlētu?
Kopš bērnības vecāki mūs ieskauj ar mīlestību. Viņu rūpes par mums, šķiet, ir dabiska nepieciešamība. Mūsu ceļš uz cilvēku attiecību izpratni sākas ar mīlestību pret vecākiem. Kas traucē cilvēkiem mīlēt un cienīt vienam otru kā sevi kā vecāku? Kāpēc mēs aizmirstam, kā dāvāt mīlestību tuviniekiem un gūt no tā patiesu prieku?
Tās pamatā ir bailes tikt noraidītam, bailes atvērt cilvēku un dzirdēt smaidus un tuvināties cilvēkam, lai piedzīvotu nodevību. Ļaut apkārtējiem cilvēkiem mocīt dvēseli ir nepieļaujama greznība un vienlaikus slazds. Noslēdzot sevi no jaunām paziņām, mēs liedzam sev iespēju satikt labus cilvēkus, mīļoto cilvēku.
Cik reizes mēs neuzkāptu uz viena un tā paša grābekļa, katra jauna tikšanās ir tukša lapa. Atmetiet aizspriedumus un uzticieties personai, kas jums kļuvusi vajadzīga un svarīga.
Neļaujiet sevi iemīlēt mīlestībā. Nezaudē cerību būt laimīgam. Iepazīstiet jauno dienu kā pirmo savā dzīvē, jo jums patiešām vēl viss ir priekšā.
Mīlestība ir atbildība, gādība un trauksme, bet tā piepilda dzīvi ar jēgu. Piepilda tevi ar iekšējo gaismu! Un ugunspuķes ir tik jauki skatīties!
