Vienaldzība ir apātijas stāvoklis, neinteresēšanās par apkārt notiekošo, vēlmes trūkums pēc jebko. Tajā pašā laikā samazinās gribas aktivitāte, nav ārēju emociju.
Instrukcijas
1. solis
Vienaldzība bieži rodas pēc spēcīgas nervu slodzes, stresa. Vienaldzīgs cilvēks nevēlas neko darīt, pat visas darbības stresa mazināšanai viņam šķiet bezjēdzīgas. Šajā gadījumā vienaldzība darbojas kā ķermeņa aizsargreakcija pret pārmērīgu garīgās enerģijas patēriņu, nervu izsīkumu, kas ir bīstams veselībai. Tajā pašā laikā vienaldzības stāvoklis ir nelabvēlīgs, tāpēc ieteicams pēc iespējas ātrāk izkļūt no tā.
2. solis
Neskatoties uz to, ka vienaldzība ietaupa cilvēku no nervu izsīkuma, ilgstoša uzturēšanās šajā stāvoklī ir destruktīva. Cilvēks apstājas attīstībā, nenosaka mērķus un neko nedara, lai tos sasniegtu, vienlaikus pamazām degradējoties. Dažreiz apātija izzūd pati pēc tam, kad nervu sistēma ir atpūtusies. Dažreiz cilvēkam ir jāpārvar sevi. Ja vienaldzība ir stresa rezultāts, ko rada problēmas darbā, cilvēks zaudē interesi par šo profesiju, pārvarot darba grūtības. Pamazām, ja apātija netiek pārvarēta, problēma pāraug reālā krīzē.
3. solis
Vienaldzību parasti izturas ar atpūtu. Cilvēks novērš sevi no darba problēmām, izslēdz tālruni, guļ un ēd. Tad pēc vairāku dienu ilgas šādas dīkstāves noteikti tiks atrasts nepabeigts bizness, nožēlu rada izšķērdēti centieni, nervi un laiks, intuīcija piedāvā iespējas problēmas risināšanai. Un cilvēks atkal jūtas motivēts turpināt profesionālo darbību.
4. solis
Dažos gadījumos, kamēr vienaldzība nav pāraugusi ilgstošā depresijā, jums jāpiespiež sevi veikt vismaz ikdienas mājasdarbus. Tad, pārvarot iekšējo pretestību, piespiest sevi vienkārši atrasties darbā. Tālāk cilvēks automātiski sāk veikt savas ierastās darbības, iesaistās dzīvā darba procesā, izrāda arvien lielāku interesi par apkārtējo pasauli, atgriežoties iepriekšējā aktīvajā dzīvē.
