Lepnums liek cilvēkam domāt, ka viņš ir labākais, un tikai viņa viedoklis var būt patiess. No reliģijas viedokļa tas nav pieļaujams, tomēr psihologi arī apliecina, ka no šīs rakstura iezīmes ir jāatbrīvojas.
No vienas puses, lepnums ir gandrīz neuzvarams grēks, jo cilvēks, kura raksturā ir šī īpašība, nekad nepadodas un nespēj pieņemt domu, ka, iespējams, rīkojas nepareizi. Ir ārkārtīgi grūti viņu pārliecināt vai vēl jo vairāk salauzt. No otras puses, lai arī nepiederošie cilvēki nevar tikt galā ar lepnu vīrieti, viņš var arī sevi iznīcināt, sagraujot savu dzīvi un atsvešinot visus, kas viņu mīl un novērtē. Lepnības ceļš ir vientulības ceļš.
Lepni cilvēki bieži degradējas. Viņi nepieņem kritiku un patiesi tic, ka visu dara lieliski, un viņu nelabvēļi ir vai nu skaudīgi, vai dumji. Labākajā gadījumā cilvēks stāv uz vietas, nekustoties uz priekšu, sliktākajā gadījumā zaudē prasmes un zināšanas. Pat ja lepns cilvēks gūst panākumus, viņš nespēj tos ilgi saglabāt. Šāds cilvēks nemācās no savām kļūdām un bieži visu laiku kāpj uz viena un tā paša grābekļa, sagraujot savu dzīvi. Tātad inteliģents un talantīgs aktieris var iznīcināt savu karjeru, neklausot režisoram, pastāvīgi kavējot mēģinājumus un filmēšanu un patiesi ticot, ka viss griežas tikai ap viņu.
Lepnums var iznīcināt personību un labas attiecības. Tikai daži cilvēki ilgstoši var palikt kopā ar augstprātīgu cilvēku, kurš sevi nostāda augstāk par citiem, jo šādas attiecības ir saistītas ar pastāvīgu pazemojumu, kaut arī klusu. Strīdi ar tuviniekiem, nemitīgi konflikti darbā, mīlas attiecību sagraušana - tas no psihoterapijas viedokļa gaida cilvēku, kurš nespēj atbrīvoties no sava lepnuma.
Psihologi brīdina no sajaukt lepnumu un lepnumu. Cilvēkam vajadzētu būt pašcieņai, viņam vajadzētu sevi mīlēt un novērtēt. Bet tajā pašā laikā ir svarīgi atzīt citu cilvēku cieņu, redzēt un labot savas kļūdas, uzlabot. Tas ir lepnums, ko nepapildina augstprātība un egoisms.
