Kleptomanija ir psiholoģisks traucējums, kas izpaužas kā pastāvīga vēlme piesavināties kaut ko, kas pieder citai personai, citiem vārdiem sakot, zagt. Turklāt zādzības objektam visbiežāk nav materiālas vērtības, taču dažreiz nav iespējams pārvarēt vēlmi ielikt sev tīkamo lietu kabatā.
Tas var izklausīties dīvaini, gandrīz neticami, bet visbiežāk kleptomanija attīstās cilvēkiem, kuri dzīvo pārticībā un labklājībā, un galvenokārt sievietēm. Tam ir vairāki iemesli, un tie "aug", kā tas parasti notiek klīniskajā psiholoģijā, no bērnības. Bērniem, tāpat kā magpēm, ir tendence izpētīt sev nepazīstamas un pievilcīgas lietas, taču dažreiz, koķetējot, viņi aizmirst tās ievietot vietā vai atgriežas pie īpašnieka. Laika gaitā, ja jūs nesniedzat komentārus, šāda aizmāršība var kļūt par ieradumu vai, paliekot nesodīts, bērns sāks kaut ko ņemt, neprasot, jau apzināti. Laika gaitā tā pārvēršas par sava veida izklaidi, no kuras grūti atteikties pat ar vecumu. Arī lielākajai daļai mazuļu, īpaši meitenēm, patīk pievērst sev uzmanību. Ja vecāki nepievērš uzmanību, tas nozīmē, ka kaut kas jādara, lai to mākslīgi iegūtu, pat ja tas ir rājiens vai sods. Tas bieži notiek bagātās ģimenēs, kur darba dēļ, kas dod naudu, pieaugušajiem nav laika savu pēcnācēju psiholoģiskām problēmām. Tas notiek arī citādi: ģimenei nav īpaši labi, un bērns savāc visu, kas ir slikts lietainai dienai. Pieaugušā vecumā cilvēkam ir labi ienākumi, un bērnu ieradums visu krāt paliek. Lai kā arī būtu, kleptomanieša instinkts dominē pār saprāta balsi un tiek izteikts apsēstības formā. Diemžēl, lai arī kleptomaniju sauc par slimību, tai nav zāļu ārstēšanas metožu, un psihoterapeiti ar to cīnās. Ilgtermiņa terapija palīdz tikai daļēji un ar nosacījumu, ka cilvēks pats no sirds vēlas atbrīvoties no savas atkarības. Vienīgais šo traucējumu veids, ko var pilnībā izārstēt, ir tā dēvētā "pierastā kleptomanija", kad pacients zog nevis apzināti, bet it kā ieraduma dēļ.
