Pašnāvnieki parasti prasa ilgu laiku, lai pārdomātu savu lēmumu, izvēlētos pašnāvības laiku, vietu un metodi. Viņi arī, kā saka, "izdara pašnāvību": nomaksā parādus, raksta testamentu, izplata sīkumus. Pamanījuši šādu rīcību, iespējamās pašnāvības radiniekiem jākonsultējas ar psihiatru.
Psihoterapeitiskā palīdzība pašnāvībām sastāv no trim posmiem: krīzes atbalsts, krīzes iejaukšanās un palīdzība sociālajā rehabilitācijā.
Krīzes atbalsta posmā psihiatram ir ārkārtīgi svarīgi nodibināt uzticamas attiecības ar pacientu: viņš jāuzklausa bez kritikas un nosodījuma. Dažreiz pašnāvniekam ir pietiekami vienkārši izteikties, lai pārvarētu pilnīgas emocionālās izolācijas sajūtu un tādējādi samazinātu pašnāvības risku.
Krīzes iejaukšanās ietver sociālās adaptācijas zaudēšanas iemeslu identificēšanu, pacienta stimulu aktivizēšanu vai veidošanu, kopīgu alternatīvu veidu meklēšanu krīzes situācijas risināšanai.
Ja psihiatrs pamana sava darba rezultātus: pacientam ir tendence mainīt savu lēmumu, šie rezultāti ir jāapvieno, atjaunojot sociālās adaptācijas prasmes. Šeit var spēlēt milzīgu lomu, palīdzot pacientam citiem cilvēkiem, kuri atrodas tādā pašā situācijā kā viņš pats vai pat vēl sliktāk. Tas ļaus pacientam apzināties savu vajadzību un piepildīt savu dzīvi ar jaunu nozīmi.
Pēc veiksmīgas psihoterapijas pabeigšanas pacientam tomēr ilgstoši jāpaliek psihiatra redzes laukā, lai izvairītos no iespējamiem recidīviem.
