Mums joprojām ir aizspriedumi par psihologiem, tāpat kā pirms daudziem gadiem, taču tagad to ir par pakāpēm mazāk. Mūsdienu paaudze arvien retāk meklē padomu no draudzenes / drauga un arvien biežāk vēršas pie speciālista.
Priekš kam?
Par atbalstu! Mūs ne visur pieņem; tad ģimenē: “Jūs neko nedodat! Paskaties, citi var, bet jūs? ", Tad partneris:" Kur ir nauda? Vai tas ir viss, ko atvedāt? Un kāpēc es tevi vienkārši apprecēju?! Šeit es esmu - dumjš! ", Tad priekšnieks:" Jūsu ziņojums ir nepareizs, jūs nezināt, kā kaut ko darīt pats, jums viss ir jāpaskaidro! Jums vienmēr jābūt uzraudzītam, lai jūs sēdētu ar jums tāpat kā ar mazu bērnu. " Persona kļūst kā nomedīta pele. Viņam nav kur paslēpties, nav kur atpūsties.
Līdz šim daudzi tā vietā, lai savlaicīgi sazinātos ar speciālistu, nodarbojas ar "sava veida pašapstrādi", proti, viņi nonāk dažāda veida atkarībās: alkohols, pārtika, sekss, narkotikas, sports. Tas viss ļoti ātri paaugstina endorfīnu līmeni asinīs un mūs īslaicīgi iepriecina. Un tad ko?
Cilvēkam ir vajadzīgs cilvēks, un tas nekad nemainīsies, neatkarīgi no tā, kā mūs par to pārliecina masu mediji un neatkarīgi no tā, kāda sabiedrība mūs aizstāj (planšetdatori, tālruņi, virtuālā realitāte).
Tikai dzīva, "atbalstoša un uzmundrinoša" saziņa var patiešām mainīt dzīvi, dzīvi. Galvenā doma ir tāda, ka komunikācijai jābūt pozitīvai. Jums nevajadzētu atrasties noraidītu un spīdzinātu cilvēku sabiedrībā. Šāda komunikācija noteikti neapgādinās tevi, nepalīdzēs, bet gluži pretēji - tas vēl vairāk iedzīs tevi depresijā, kas pēc tam var pārvērsties pilnīgi negatīvās domās (par būšanas nelietderību un pašu "es").
Neticami atvieglojumi un maģiskas pārvērtības rodas cilvēkam, kurš ierodas pie psihologa, kad pēc frāzes: "Es jūtos slikti" viņš dzird mierinošo: "Es tevi saprotu".
