Kad mēs esam neaktīvi, mums nekas labs nenotiek un nenotiek arī attīstība. Vienkārši darot, jūs varat sasniegt kaut ko vairāk, izmantojot izmēģinājumus un kļūdas.
Mēs vienmēr sev jautājam, kā būt gudrākiem, spēcīgākiem, skaistākiem, veiksmīgākiem, bagātākiem utt. Bet tajā pašā laikā dažreiz mēs neko nedarām. Pēc tam mēs sākam klusi ienīst savu dzīvi un par visu vainot jebkuru, bet ne sevi. Tad mēs sākam ticēt, ka apkārtējiem cilvēkiem mūs vajag pārāk daudz. Ka viņi ir pārāk prasīgi pret mums. Ko darīt, ja viņi spēj uztvert mūs tādus, kādi mēs esam, pat bez jebkādas mūsu darbības viņu virzienā un kopējā labā. Vai varbūt jums vajadzēja domāt, ka viņu cerības ir pilnībā pamatotas. Ka viņi mūs jau uztver kā cilvēku un patiešām no mums gaida kaut ko vairāk, uz ko mēs patiešām esam spējīgi, ja nemitīgi attīstāmies, nevis sēdējam uz vietas. Šī doma var kalpot kā laba motivācija.
Jums jārealizē sevi ar pilnu jaudu. Bet mēs baidāmies, ka mūsu pūļu rezultāti nederēs apkārtējiem, ka viņi joprojām būs nelaimīgi, pakļaujot mūs kritikai. Bieži vien pusceļā atsakāmies no iesāktā, neapzinoties, ka pats process ir rezultāts, kuram mēs visi sākām. Un pat ja tas nav ideāls, bet to pilnībā attaisno izlietotais spēks un enerģija. Pēc tam mēs sāksim sevi vairāk cienīt. Mūsu darbam ir tiesības jebkuru kritizēt, bet tas mūs nepadara sliktākus, bet tikai labākus. Ir kur augt un pilnveidoties. Galvenais ir rīkoties, ticēt sev un plānot rezultātu.
