Pirmo reizi trauksme par sarunu ar sevi rodas bērnībā, kad bērns kļūst spējīgs uzraudzīt un kontrolēt iekšējos garīgos procesus. Ar vecumu cilvēks pārstāj tam pievērst uzmanību, bet saruna par sevi turpinās visu mūžu.
Iekšējā runa jeb pašruna ir dialogs starp garīgo procesu sastāvdaļām. Cilvēka psihe ir neviendabīga. Pēc Z. Freida domām, to veido Ego (viss, ko cilvēks realizē un ko saprot), Id (viss, kas ir aizliegts, tiek izstumts no apziņas un netiek realizēts) un Super-Ego (apzināti un neapzināti procesi, kas pārstāv sirdsapziņa, uzvedības normas un noteikumi).
Sākot ar dzimšanu, mazam cilvēkam attīstās apziņa, pateicoties iegūtajām zināšanām. Daļa informācijas sabiedrības kultūras ierobežojumu dēļ tiek izspiesta bezsamaņā. Sazināties ar šo informāciju ir grūti, bet iespējams ar fantāziju palīdzību.
Patiesībā saruna ar sevi ir iekšējs apziņas dialogs ar bezsamaņā. Šādas sarunas veicina nepārtrauktu cilvēka attīstības procesu: apziņas robežas tiek paplašinātas, atrodot aizliegto vēlmju apmierināšanas formas. Stingru robežu klātbūtne starp šīm struktūrām un līdz ar to iekšējās runas neesamība kavē cilvēka attīstību, un šo robežu neesamība padara cilvēku garīgi slimu, nespēju kontrolēt savas vēlmes un dziņu.
Veidojot Super-Ego struktūru, bērnam ir jāievēro normas un noteikumi, kas pieņemti sabiedrībā, ģimenē, noteiktā komandā. Tās pamatus ieliek vecāki. Ar viņu prasībām bērns mēra savu rīcību: kā tēvs rīkotos šajā situācijā? Ko teiktu mamma? Kā mans vecākais brālis par to jūtas? Pamazām vecāku figūras, kas ir ideāli piemērotas bērnam, kļūst par iekšējiem priekšmetiem, viņu prasības un noteikumi kļūst par cilvēka prasībām pret sevi.
Pašruna ir pastāvīgs dialogs, vienošanās starp trim psihes struktūrām: Ego, Id un Super-Ego. Pieaugušais bieži pat nepamana, kā notiek šī saruna, taču sarežģītās dzīves situācijās viņš atzīmē iekšējās sarunas, kas izceļas viņā pašā, kas dažreiz palīdz pieņemt pareizo lēmumu.
