Pelēka un vienmuļa ikdiena mūs nomāc, padara cilvēkus drūmus un neapmierinātus, viņi pamazām pārstāj redzēt apkārtējās pasaules skaistumu un līdz trīsdesmit gadu vecumam pārvēršas par veciem cilvēkiem, it kā būtu nodzīvojuši ilgu un grūtu dzīvi.
Cilvēki kurnē un kurn, nekas viņus neapmierina, viņi zaudē sevi, izšķīstot bezgalīgu dienu virknē. Protams, jūs varat vērsties pie speciālista ar lūgumu labot pašreizējo situāciju, bet tad nav laika, tad nav naudas, pretējā gadījumā vienkārši ir kauns sazināties ar psihoanalītiķi. Tomēr ļaut tam visam nokārtoties arī nav pareizs lēmums. Lūk, ko jūs varat darīt šajā gadījumā, lai vismaz nedaudz koriģētu notiekošo.
Centieties mainīt notikumu uztveri, apzināti pienākumu un pienākumu aizstājot ar veiksmi un veiksmīgu iznākumu. Nesaki sev "man ir", "man ir pienākums", "man vajag", bet saki "man paveicās". Sākumā lai tā būtu mehāniska darbība, bet pamazām šī aizstāšana darbībām un notikumiem dos pozitīvu nokrāsu, un viss sāks mainīties. Sakiet nevis “man jāstrādā”, bet “man paveicās strādāt”, nevis “man vajadzētu” gatavot vakariņas ģimenei”, bet“man paveicās gatavot vakariņas ģimenei”, nevis“man vajadzētu ņemt bērnu no bērnudārza,”bet“man paveicās paņemt bērnu no bērnudārza”.
Paskaties, kā uzreiz mainījās akcenti, nāca atziņa, ka ne visiem ir darbs, ģimene un bērns, uzreiz ir skaidrs, ka patiesībā tu esi laimīgs cilvēks, un laimīgs cilvēks ir apmierināts ar savu dzīvi. Šādu vienkāršu psiholoģisku soli sauc par “pateicības praksi”, tas ir ļoti vienkāršs un efektīvs, lai gan, protams, tas neatceļ un neaizstāj reālu profesionāļu palīdzību.
