Gadās, ka cilvēki nonāk nemierīgās situācijās. Piemēram, cilvēks, uz kuru viņi cerēja, pēkšņi neizdodas vai arī daži pirkumi izrādās nedaudz dārgāki nekā plānots. Viņi var viegli sabojāt garastāvokli, bet tomēr daudzi tos ātri aizmirst. Ja tajā pašā laikā cilvēks ilgstoši piedzīvo vilšanos, trauksmi, izmisumu un citas negatīvas emocijas, mēs varam runāt par neapmierinātību.
Neapmierinātība psiholoģijā ir psihisks stāvoklis, kas rodas reālas vai iedomātas neiespējamības dēļ apmierināt savas vajadzības vai esošo spēju neatbilstības vēlmēm. Vilšanos var saukt par traumatisku emocionālo stāvokli. Šis stāvoklis tiek tieši izteikts pieredzē un atbilstošā uzvedībā, kad noteikta mērķa sasniegšanas laikā rodas zināmas nepārvaramas grūtības.
Neapmierinātības cēloņi var būt: neveiksmes, stress, situācijas, kas samazina pašnovērtējumu. Šajā gadījumā neapmierinātājs ir zināms šķērslis, kura dēļ plānu nav iespējams izpildīt. Turklāt šķēršļi var būt gan ārēji, gan iekšēji. Cilvēkam var nebūt pietiekami daudz naudas (ārējs šķērslis) vai pieredzes, zināšanu (iekšēja). Konflikti var būt arī iemesls: videi (ārējs šķērslis) vai intrapersonāls. Zaudējumi var darboties kā nomākta: finansiāli zaudējumi (ārēji) vai darbības zaudējumi, pašapziņa (iekšēja). Citus šķēršļus var uzskatīt par ierobežojumiem, normām un noteikumiem, likumiem (ārējiem) vai sirdsapziņu, godīgumu un integritāti (iekšējiem).
Tikai no pašas personības atkarīgs, kā tā izkļūs no šīs situācijas. To var izdarīt konstruktīvi vai destruktīvi. Konstruktīvas vilšanās formas var saukt par centienu racionalizāciju un pastiprināšanu. Galvenās destruktīvās formas ir: aizstāšana, pārvietošana, agresija, fiksācija, regresija, depresija.
Racionalizācija prasa situācijas analīzi, pozitīvu aspektu meklēšanu pat nepatīkamā gadījumā, dažu secinājumu pamatojumu nākotnei.
Centienu pastiprināšanās izpaužas vēl lielākos centienos sasniegt mērķi, visu iekšējo un ārējo centienu mobilizēšanā.
Dažreiz aizstāšanu var vērtēt arī pozitīvi, tomēr tas nav faktiskās nomāktās situācijas risinājums. Aizstāšana ir situācija, kad viena neapmierināta vajadzība tiek aizstāta ar citu.
Pārvietošana ir līdzīga nomaiņai, taču tā sastāv no nomācošās situācijas objekta tiešas maiņas. Tātad cilvēki pēkšņi sāk izjust tuvinieku dusmas, ko izraisa darba attiecības.
Agresija ir cilvēka destruktīva un destruktīva rīcība, kas var kaitēt gan citiem, gan pašam cilvēkam. Parasti šo uzvedību izraisa noteiktas neveiksmes, kas rodas pēdējā brīdī pirms vēlamā sasniegšanas.
Fiksāciju sauc arī par stereotipisku uzvedību. Tās ir situācijas, kad cilvēks kļūst apsēsts ar dažu nederīgu vai bīstamu darbību veikšanu, pat ja ir zināms, ka viņš noteikti nespēs dot rezultātus.
Regresija tiek uzskatīta par pretēju progresam. Tā ir atgriešanās pie dažām primitīvām uzvedības formām, situācija, kad cilvēks, kā saka, iekrīt bērnībā.
Depresija ir nomākts, nomākts personības stāvoklis, kas var izraisīt visbēdīgākās sekas. Ar šādām izpausmēm ir vērts meklēt palīdzību no speciālistiem.
