Saziņa ar citiem cilvēkiem ir cilvēka attīstības priekšnoteikums. Pateicoties komunikatīvajam procesam, notiek zināšanu un pieredzes apmaiņa, un dažādu diskusiju rezultātā paveras jauni veidi dažādu problēmu risināšanai.
Ir grūti iedomāties dzīvi bez saziņas. Iespēja sarunāties ar citiem cilvēkiem, apmainīties ar informāciju ne tikai padara pasauli daudzveidīgāku, bet arī garantē cilvēka garīgo, garīgo un morālo attīstību. Mūsdienu sabiedrību nevar iedomāties bez komunikācijas.
Pieredzes un zināšanu apmaiņa
Komunikācija ir nepieciešama personības attīstībai, jo tā papildina cilvēku ar pieredzi. Viens indivīds šādā veidā var piedzīvot ne tikai savu dzīvi un laikmetu. Pateicoties saziņai, viņu un sabiedrību, kurā viņš dzīvo, bagātina apkārtējo un iepriekš dzīvojušo pieredze.
Padomājiet par saziņu kā par vienkāršu sarunu. Lasot grāmatu, šķiet, ka dzirdat tās autora vārdus. Tas pats attiecas uz daudziem mākslas veidiem, medijiem. Cilvēki dažādos veidos nodod savas zināšanas, domas un idejas.
Ja viens cilvēks ir pilnībā izolēts, viņš būs iestrēdzis vienā attīstības stadijā. Jo vairāk informācijas indivīds saņem no citiem, jo vairāk iespēju viņam izaugt virs sevis.
Kopīga pieredze
Pateicoties saziņai, cilvēks ne tikai intelektuāli attīstās, bet arī kļūst morāli bagātāks. Morālā pieredze tiek nodota arī saziņā. Kad viens indivīds dalās savās domās un izjūtās ar otru, runā par savām ikdienas situācijām, viņš tādējādi nodod informāciju par to, kā cilvēks var rīkoties konkrētā situācijā un uz kādām sekām noved noteiktas darbības.
Tikai sazinoties, cilvēks var uzzināt par tādām jūtām kā mīlestība, draudzība, atzinība, simpātijas, simpātijas. Viņš piedzīvo daudz emociju, kuru spektrs kļūst arvien plašāks. Katrā paziņā jūs varat atklāt jaunu pasauli, citu galaktiku, un tas viss pateicoties sakariem.
Diskusijas iespēja
Ar komunikācijas palīdzību cilvēks attīstās arī tāpēc, ka viņš var dzirdēt alternatīvu viedokli par konkrētu jautājumu. Bez iespējas apspriest kādu svarīgu jautājumu un iegūt no sava viedokļa atšķirīgu viedokli, indivīds iegūst ieradumu domāt šauri un vienpusīgi. Dažreiz skatiens no ārpuses ir vienkārši nepieciešams, lai objektīvi uztvertu apkārtējo realitāti un izprastu turpmākās darbības un attīstības stratēģiju.
Arī cita indivīda viedoklis nav galīgā instance, dažreiz patiesība tiek iegūta ilgstošas diskusijas laikā, kas nebūtu bijis iespējams bez saziņas. Izrādās, ka bez strīdiem un sarunām indivīds tiktu sautēts savā sulā un attīstītos daudz lēnāk.
