Kad mācījos institūtā, mēs ar draugu devāmies uz tirgu iepirkties. Man kabatā bija pienācīga naudas summa. Nez kāpēc es neko nepirku, un mēs jau tuvojāmies izejai, kad pie manis piegāja čigāniete. Mans draugs gāja uz priekšu, un es pazaudēju viņu no redzesloka. Čigāniete man jautāja, kā kaut kur tur nokļūt, un pēc tam lūdza man pateikt savu vārdu. Tas mani ieinteresēja un es piekritu.
Tad nez no kurienes aizlidoja vēl pāris čigāni, un viņi sāka mani bombardēt ar jautājumiem. Es mēģināju kaut ko atbildēt vai pateikt, bet manām smadzenēm vienkārši nebija laika aptvert sarunas pavedienu un sastinga. Viņi visi trīs runāja vienmuļi, visu laiku man kaut ko vaicājot. Es biju tādā stāvoklī, ka vienā piegājienā izdzēru pudeli degvīna.
Es neatceros dažus mirkļus, bet arī no manis nebija nekādas reakcijas. Kad viņi pārtrauca trokšņot, viena čigāniete sāka ar mani strādāt. Viņa man jautāja manu vārdu, bet pat šādā stāvoklī es atkārtoju, ka tieši viņai būtu jāatbild uz šo jautājumu.
Tad viņa no manām rokām paņēma spoguli, bet es neatcerējos, kā es to dabūju. Tad viņa izvilka man matus un sāka stāstīt visādas šausmīgas lietas, kas ar mani notiktu, ja es tos neņemtu. Man laikam bija bail, bet es neatceros. Lai iegūtu matus, jums bija jādod viņai nauda.
Katru reizi, kad viņa man kaut ko prasīja, man sāka līst smadzenes, un es sāku lēnām domāt. Es atradu kabatā rubli, iedevu viņai un par matu pasniedzu roku. Viņa teica, ka tagad viņai jāsaņem lielāks rēķins. Es panācu kabatā un ķēros pie naudas, ko paņēmu līdzi uz tirgu.
Es domāju, ka es visu darīju lēnām, un manas smadzenes nedaudz vairāk nokarājās, un es joprojām biju neskaidri, bet apzinājos situāciju. Un izpratne par notiekošo mani sadusmoja. Negaidīts adrenalīna pieplūdums bloķēja pārslogotos nervu centrus, un es čigāniem teicu iet tālu ar matiem, pagriezos un gāju uz pieturu. Beidzot atjēdzos tikai trolejbusā un biju ļoti pārsteigta par to, kas ar mani notika. Tomēr šī ir ļoti interesanta pieredze, it īpaši tāpēc, ka tā man izmaksāja tikai 1 rubli.
Kāds mans paziņa bija iecienījis NLP, un es viņam jautāju, kā šādā situācijā rīkoties. Viņš atbildēja, ka jums jābūt satrauktā stāvoklī: kliegt, vicināt rokas vai skaļi runāt.
Kārtējo reizi ejot pa ielu, es ieraudzīju aiz stūra paslēpušos čigānu. Es paņēmu vairāk gaisa krūtīs un pārcēlos uz viņu. Un, kad viņa izlēca no slazda, es tik skaļi iekliedzos, ka viņa devās tik tālu, ka lēca divus metrus prom no manis un ilgi vaimanāja pēc manis par vietējo psihiatrisko klīniku finansējuma samazināšanu.
Tāpēc es gribu drosmīgi pateikt, ka cilvēka transā nonākšana prasa vairākus cilvēkus. Un, ja redzat čigānu grupu, tad labāk tos apiet. Ja esat viens pats un šādas iespējas nav, tad vienkārši skrieniet viņiem garām it kā aizejošajā autobusā vai skaļi piezvaniet iedomātam draugam vai draudzenei.
Labāk 5 minūtes izskatīties kā idiots, nekā palikt bez naudas. Ja čigāniete ir viena, tad viņa vienkārši mēģinās jūs nobiedēt ar vienādiem matiem, tāpēc nedodiet viņai šo iespēju. Bet, ja viss notika pēc sliktākā scenārija, tad dodieties uzbrukumā: izplēsiet viņai matus, uzkliedziet čigānietei. Biedējiet viņu ar radiniekiem policijā, vectēvu, burvju. Pats galvenais - nebaidieties, jo mati ir tikai mati, un tie nekādā veidā nevar ietekmēt jūsu dzīvi.
