Dažreiz cilvēki ir vientuļi, kaut arī tos ieskauj milzīgs cilvēku skaits. Iepriekšējos gadsimtos vientuļš cilvēks tika saukts, jo viņš bija "savs". Dzīvē ir izveidojusies tāda tendence, ka katram cilvēkam jābūt dvēseles palīgam vai pat ģimenei. Nekādā gadījumā viņam nevajadzētu būt vienam, jo vientulība apspiež cilvēka dzīvi.
Dievs radīja Ādamu un neatstāja viņu vienu, pēc kāda laika viņš izveidoja viņam sievieti Ievu. Kopš tā laika ir dzimusi laulības attiecību institūcija, kas pati par sevi nozīmē ne tikai pašas attiecības, bet arī vientulības noraidīšanu.
Bērni, īpaši pusaudža gados, var justies vientuļi, jo viņu pasaules uzskats un vēlmes mainās. Vecāki dažreiz viņus nesaprot, neļauj viņiem sazināties ar noteiktiem cilvēkiem, kurus pusaudži uzskata par svarīgiem viņu dzīvē. Šo iemeslu dēļ bērns vienkārši izstājas sevī; Šķiet, ka viņš dzīvo pilnīgā ģimenē, vecāki viņu mīl, bet viņš nejūtas labsirdīgs pret sevi. Viņam šķiet, ka viņu neviens nesaprot, ka viņš ir viens.
Ir reizes, kad cilvēki jūtas vientuļi, ir precējušies un precējušies. Šāda sajūta rodas tāpēc, ka dzimtsarakstu nodaļā tika runāts par augstiem vārdiem, uzlikts gredzens, bet mīlestība un sirds netika pasniegta. Tāpēc cilvēki jūtas vientuļi, jo starp viņiem un viņu otro pusīti nav garīgu attiecību.
Tam nav jābūt tā, jo tā ir stipra un laimīga laulība, kurai pēc savas būtības būtu jānovērš vientulība.
Lai cilvēks varētu atbrīvoties no vientulības, viņam vajadzētu pārdomāt savu dzīvi. Ar radiniekiem un mīļajiem jūs vienmēr varat atrast kompromisu attiecībās. Ir jāatrod sev īsti draugi, viņi noteikti neļaus garlaikoties.
Vecākiem noteikti jāpievērš uzmanība savam bērnam, viņiem jāpierāda savam bērnam, ka viņš nemaz nav viens, kā viņš domā. Jāatceras, ka vientulība var viegli ievest pārāk neaizsargātu bērna dvēseli. Bērna psihe ir pārāk neaizsargāta, to apstiprina milzīgs skaits pašnāvību.
