Psihologs ir cilvēks ar neparastu likteni. Šo profesiju ir grūti korelēt ar citiem tuviem cilvēkiem. Pat ar šādiem cilvēkiem, kur priekšplānā ir arī palīdzība cilvēkiem - ārstiem, skolotājiem. Psihologam ir jāiedziļinās cilvēka personības pašos dziļumos, ja viņš patiesi vēlas viņam palīdzēt, izprast smalkākās motivācijas nianses. Kas vēl ir īpašs šajā profesijā?
Apskatīsim, vai katru cilvēku interesē uzvedības izcelsme, slēpta un ne vienmēr tiek realizēta paša cilvēka motivācija kādai rīcībai? Protams, nē. Šī interese ir ļoti specifiska un nenotiek ļoti bieži. Un tas liek domāt, ka ne katrs cilvēks var un viņam jābūt psihologam. Parasti šī interese, kas tik nepieciešama šai profesijai, izpaužas jau no bērnības. Diez vai to ir iespējams mākslīgi implantēt.
Vai katram ir vēlme palīdzēt citiem, vai viņu interesē otra dzīve, lai mainītos uz labo pusi? Atkal nē. Katram ir savi mērķi, savs fokuss. Vēlme palīdzēt citam cilvēkam, kas ir tik nepieciešama psihologa profesijā, nozīmē dot spēkus un personiskos resursus. Ne visi to var atļauties.
Uzdosim sev jautājumu: vai vēlme palīdzēt citiem parādās pašu pūļu rezultātā vai arī tā parādās dzīves procesā, pārdzīvojot dažādas pieredzes, kas rodas kopā ar cilvēku? Uz šo jautājumu nav viegli atbildēt. Šīs vēlmes parādīšanos vai neesamību ietekmē gan dzīves ārējie apstākļi, gan ģimenes tradīcijas, paša cilvēka meklējumi, tuvākā vide utt. Tomēr diez vai ir iespējams iedomāties situāciju, ka cilvēks, kuram nav vēlmes palīdzēt citiem cilvēkiem, viņu cītīgi kultivēs. Priekš kam? Vai tu esi saticis šādus cilvēkus? Vai šāds cilvēks darīs kaut ko tādu, kas viņu interesēs un apmierinās jau izveidojušās intereses un vēlmes? Daudz biežāk cilvēka dzīves ceļš veidojas vēlmes palīdzēt citiem ietekmē un galu galā noved cilvēku uz darbības sfēru, kurā viņš var realizēt savus centienus.
Pagaidām izrādās, ka psihologa profesija savā tradicionālajā izpratnē ir vairāk aicinājums nekā profesija - kā spēja kvalitatīvi veikt noteikta veida darbību. Bet paskatīsimies, vai tiešām tā ir.
Papildus tādām nepieciešamajām personīgajām īpašībām kā interese par cilvēka psihes dziļumiem un vēlme palīdzēt citiem cilvēkiem, psihologa profesijā ir jābūt spējām un līdzekļiem šo īpašību realizēšanai. Pretējā gadījumā mēs saņemam ieinteresētu, laipnu, līdzjūtīgu, bet pilnīgi bezpalīdzīgu, bezspēcīgu un nespējīgu neko mainīt. Un, protams, saprotot cilvēku ciešanu pilno dziļumu, bet neko nespējot izdarīt, šāds speciālists sajutīs savu nepietiekamību un nelietderību. Šī situācija var izraisīt emocionālu izdegšanu un rada lielas briesmas cilvēkam, kurš izvēlējies šādu profesiju.
Un šeit tādai kvalitātei kā profesionalitāte sāk būt nozīme tieši izpratnē par spēju skaidri, efektīvi un efektīvi veikt savas darbības, sniegt palīdzību.
Atšķirībā no iepriekšējām īpašībām, kuras mēs apsveram, profesionalitāti var pilnveidot tikai mūsu pašu darbs. Viņš nāk ar pieredzi, izmantojot apmācību, praktisku darbu ar cilvēkiem, pārvarot sevi. Un šeit vissvarīgākie ir mūsu apzinātie centieni. Profesionālisms tiek veidots ilgu laiku, ar pastāvīgiem centieniem un tiekšanos, taču no kāda brīža tas izrādās viens no vērtīgākajiem psihologa personības instrumentiem.
Tātad, izrādās, ka psihologs, visticamāk, nav aicinājums vai profesija, bet gan harmonisks aicinājuma un profesijas apvienojums vienlaikus. Un kā šis sakausējums būs atkarīgs tikai no konkrēta cilvēka.
