Kautrība vai kautrība ir savdabīga rakstura iezīme, kas raksturīga gan vīriešiem, gan sievietēm. Parasti šī iezīme sāk izpausties pat bērnībā, tā var pakāpeniski palielināties. Kādi ir kautrības attīstības priekšnoteikumi, kas to veido?
Kautrība parasti var izpausties divējādi:
- cilvēks ar līdzīgu rakstura iezīmi jūtas ārkārtīgi nedrošs, neērti citu cilvēku tuvumā, viņam ir grūti (un dažreiz pilnīgi neiespējami) runāt publiski; tajā pašā laikā kautrība var atgādināt par sevi pat gadījumā, ja jums ir nepieciešams pagatavot tostu svētkos vai aizstāvēt savu viedokli draudzīgā uzņēmumā;
- ir gadījumi, un tie nav reti, kad cilvēks kautrību piedzīvo nevis savas vides priekšā, bet gan pats sev priekšā; Šādai personai ir grūti uzsākt dialogu ar savu iekšējo “es”, viņai pastāvīgi jāuztur pašpārliecinātas personas tēls ne tikai citu cilvēku, bet arī viņas pašas acīs.
Eksperti uzskata, ka neatkarīgi no kautrības veida galvenie iemesli tās attīstībai būs vienādi. Kas viņi ir?
Kāpēc attīstās kautrība
Ir viegli uzminēt, ka kautrībai ir tieša saikne ar cilvēka pašcieņu, pašapziņu, sevis atpazīšanu un pašvērtību. Ja kādu iemeslu dēļ šie brīži ir nestabili, cilvēks vienmēr saskaras ar kautrību no savas puses. Kautrīgiem cilvēkiem var būt grūti nostiprināties darba vai izglītības komandā, viņiem nav viegli attīstīt savas tieksmes un talantus, kaut kā sevi apliecināt. Uz šī fona var būt slēpti personiski konflikti, kompleksi, kas pārvietoti uz zemapziņas līmeni. Kautrīgajiem cilvēkiem parasti ir ļoti spēcīga iekšējā kritiķa balss, kurš rāj, apsūdz, pievieno vēl lielāku nenoteiktību viņu spējās. Īpaši kritiskos gadījumos paaugstināta kautrība var izraisīt izolāciju, nesabiedriskumu, atrašanos no realitātes.
Kāpēc var ciest cilvēka pašcieņa? Kāpēc dažos gadījumos tas tiek sāpīgi nenovērtēts un tajā pašā laikā pavelk pašvērtību un citas svarīgas personības sastāvdaļas uz leju? Visbiežāk pašcieņas problēmas, kuru rezultātā rodas kautrība un izolācija, rodas audzināšanas ietekmē un cilvēku ietekmē no ārpuses. Ja bērns nesaņem nepieciešamo vecāku atbalstu, pastāvīgi saskaras ar pedagogu un skolotāju apsūdzībām un pazemojumiem, nonāk situācijās, kad viņa sasniegumi un panākumi netiek novērtēti, pamazām veselīgu pašnovērtējumu aizstāj ar nepietiekamu. Bērns sāk arvien vairāk apšaubīt sevi un viņa stiprās puses, atsakās no mēģinājumiem attīstīt dabiskos talantus, sāk izrādīt tieksmi uz pašaizliedzību. Pašnovērtējuma problēma ir ļoti grūta, dažreiz tas prasa darbu ar speciālistu.
Citu iemeslu dēļ, kuru dēļ veidojas kautrīgs, kautrīgs raksturs, parasti izšķir šādus iemeslus:
- sagrozīta priekšstats par sevi, ko var uzspiest vecāki vai sabiedrība, personas tiešā vide;
- cilvēka skaidra pārliecība, ka viņš ir dabiski kautrīgs;
- dzīves laikā izveidojušies sāpīgi aizspriedumi; uz tā fona bieži attīstās paaugstināta trauksme, tieksme uz aizdomīgumu, pasivitāte, nepamatota trauksme un dažādas bailes;
- jebkura traumatiska / sāpīga situācija, kas radusies bērnībā, kuras rezultātā radās doma, ka cilvēks neatbilst citu cilvēku idejām un cerībām;
- iekšējas garīgas pretrunas, konflikti, kas netiek realizēti vai nav pieņemti;
- noteikta, ne vienmēr traumatiska vai toksiska audzināšana ģimenē, kur no bērna apzināti tiek veidota slepena un kautrīga personība;
- attīstītu sociālo prasmju trūkums, nespēja pareizi un viegli mijiedarboties ar citiem cilvēkiem un pasauli kopumā.
Ir arī vērts atzīmēt, ka daži speciālisti (psihologi, sociologi, fiziologi) uzskata strīdīgu viedokli, ka kautrība ir īpašība, kas vienmēr tiek nodota no paaudzes paaudzē. Šī iezīme ir sava veida iedzimts marķieris, ar kuru cilvēks jau ir dzimis. Atkarībā no audzināšanas stila un dzīvesveida, apstākļiem, kādos bērns aug, šī īpašība var attīstīties ļoti spēcīgi vai, gluži pretēji, laika gaitā tiek nomākta.
Fiziskās veselības ziņā kautrību var izraisīt ilgstoša vai hroniska intoksikācija ar kaitīgām ķīmiskām vielām, piemēram, dzīvsudrabu. Tomēr jums jāsaprot, ka šajā versijā ir arī citas pazīmes, simptomi, kas norāda uz fizioloģisku cēloni.
