Medicīnas ētikas un deontoloģijas jautājumi mūsdienās ir ļoti svarīgi. Deontoloģija ir medicīnas zinātnes nozare par medicīnas personāla attiecībām savā starpā un ar pacientiem.
Komunikācijas ar pacientu pamatmodeļi
Ir vairāki saziņas modeļi ar pacientiem: paternālistisks, interpretējošs, apspriežams un tehnoloģisks. Pirmo no tiem var saukt par tēva vārdu. Tas nozīmē, ka ārsts pēc pacienta uzņemšanas viņu rūpīgi pārbauda un izraksta terapijas kursu. Medicīnas speciālista un pacienta viedokļi var nesakrist, bet ārstam jāpārliecina viņu par lēmuma pareizību.
Šis modelis pieņem, ka ārstam vienmēr ir taisnība. To darot, viņš darbojas kā tēvs vai aizbildnis. Šis saziņas veids ne vienmēr ir būtisks, jo bieži vien pacients izrādās izglītotāks nekā slimnīcas darbinieks.
Otrais saziņas veids ir informatīvs. Ar viņu ārsts praktiski nesazinās ar pacientu, veicot diagnostikas procedūras, bet ārstam ir pienākums sniegt visu informāciju par slimību un iespējamām tās ārstēšanas metodēm. Tādējādi pacients pats novērtē situāciju un viņa stāvokli, izvēlas atbilstošu ārstēšanu. Ārstam jādara viss iespējamais, lai pacients pieņemtu pareizu lēmumu, neuzspiežot viņam savu. Interpretācijas modelis ir līdzīgs tam.
Apspriežamais modelis nozīmē saziņu starp ārstu un pacientu ar vienādiem noteikumiem. Veselības aprūpes speciālists darbojas kā draugs un sniedz pilnīgu informāciju par slimību un iespējamām terapijas metodēm.
Kā sazināties ar pacientu
Saziņu starp ārstu un slimiem cilvēkiem nosacīti var iedalīt divos veidos: terapeitiskā un bezterapeitiskā.
Pirmajā gadījumā ārsts izturas pret savu pacientu laipni, ir pieklājīgs pret viņu, sniedz viņam pilnīgu informāciju, atbild uz visiem viņa jautājumiem. Ārsta pienākums ir nomierināt cilvēku, mazināt viņa bailes. Ir zināms, ka ģimene un draugi var radīt labu vidi. Ārstam jārīkojas tā, it kā viņš būtu slima cilvēka ģimenes loceklis.
Liela nozīme ir arī tam, ka personai ir jābūt pārliecinātai, ka slimība ir izārstējama un viss būs kārtībā. Ārstēšanas laikā veselības aprūpes speciālistam jābūt uzmanīgam.
Saziņa var būt gan verbāla, gan neverbāla. Gadījumā, ja verbālā saziņa nav iespējama pacienta kurluma vai akluma dēļ, ārsts sazinās ar viņu rakstiski vai caur kartēm. Liela nozīme ir arī ķermeņa saskarei (pieskārienam).
Ārstnieciskā saziņa nenozīmē visu iepriekš minēto, taču, neskatoties uz to, mūsdienās tā praksē nav reta parādība. Šādas attiecības var tikai pasliktināt pacienta stāvokli, izraisīt viņam stresu un pat depresiju.
